Atkal (nav saistība ar Skuteli).

Es esmu metronoms. Kapēc?

Mani draugi ir dažādi - sākot ar reāliem metālistiem un beidzot ar Bārbij-meitenēm, kuras vēlas dzīvot Holivudas sapni. Un tas ir forši, ja tā padomā. Vienu piektdienas vakaru es varu dzert rozā burbuļūdeni un klausīties Макс Корж, citā dzert alu pie 80`gadu sintezatormūzikas un vēl nākamajā jau sūkt viskiju pie Metal Darkness playlist`a .

Viss iepriekšminētais ļoti vienkārši skaidrojams ar vārdu "tolerance". Vismaz pēdējos savas dzīves gados (būsim reāli - pamatskolā mēs visi bijām pim*ji) es esmu uzskatījusi par savu pienākumu cienīt citu viedokļus un dažādos uzskatus. Tas, drošvien, arī tādēļ, ka labāk noklusēju savu nepatiku par kaut ko, nekā kādam sejā kliedzu "nē, Tev nav taisnība" bez jebkādiem argumentiem, kā latvietis parastais savā vislabākajā praksē pieradis darīt. Un būt tolerantam ir forši, ja spēj apkārtējo personību džungļos noturēt savu pozīciju (vēl brīnišķīgāk, ja to izdodas izdarīt nevienu neaizskarot) Tāpat man patīk domāt, ka man ir diezgan stingra nostāja globālas / ētikas / morālas dabas jautājumos un tā patiesi ir, bet ir brīži, kad mana pārāk lielā tolerance apvienojas ar paātrinātu sirdsdarbību un sapņainām domām par nākotni un es kļūstu par bezmugurkaulnieku. Un tāpēc es esmu metronoms. Ar milzu pārliecību situ ritmu, kas nemaz nav mans. Un tas nav forši. Vai nevajadzētu sist to, kas ir mans? 

Tik-tak-tik-tak.